Arta Slica

Arta Slica

Latviešu horeogrāfe un dejas pedagoģe.
Deju kolektīvu "Zalktis" repetitore un "Skabardzēni" vadītāja.

1984.gada aukstā 14.decembra dienā vecāku mīlošās acis ierauga mazā Arta. Un aug savu vecāku mīlēta un brāļu lolota. Jau no dzīves pirmajām dienām meitēns aug dzīvespriecīgs un aktīvs. No brīža, kad Arta sev sāk apzināties kā cilvēku, viņa zina, ka būs deju skolotāja tā pat kā viņas māmiņa. Dejotājas un arī skolotājas Arta uzsāk dzimtajā Stāmerienā. Tur viņa aug, gūst pārliecību par sevi.

Bet pienāk laiks doties uz Rīgu, lai studētu, mācītos un meklētu jaunus izaicinājumus. Un nemaz ne nejauši kopš 2010.gada Artas dzīve ir cieši saistīta ar Rīgas Teikas vidusskolu, „Skabardzēniem” un „Zalkti”. Atnākusi uz „Zalkti” kā dejotāja, viņa drīz vien kļūst par Artas Melnalksnes lielo palīgu darbā ar bērniem un pēc tam jau arī ar „Zalkti”. Bet vēl ilgu laiku pirms tam Arta bija kļuvusi par, kā pati teica, kvēlāko „Zalkša” fanu, šeit pausto dejas filosofiju atrodot sev tuvu esam. Tāpēc arī iekļaušanās kolektīvā gan kā dejotājai, gan vēlāk kā kolēģei notiek ļoti organiski. Arta sevi pierāda kā izcila dejotāja un kā atbildīgs cilvēks, kas pilnībā atbilst „Zalkša” devīzei, ka Īstens Zalktis mācās zemes spēku un ozola dvēseli, mācās atvērt acis un sirdis pasaules brīnumiem un ir īsts komandas biedrs. Tāpēc arī brīdī, kad „Skabardzēni” paliek bez repetitores, izvēle jau bija notikusi – tā ir Artas vieta. Darbs ar bērniem Artai sagādā gan prieku, gan gandarījumu, gan liek viņai augt spēkā un pārliecībā par to, ka jau bērnībā izvēlētais ceļš ir pareizs. Arta strādā ar pašatdevi un mīlestību, ar mīlestību pret deju un pret bērniem, to pašu saņemot arī pretim. Tāpat Arta arī daudz mācās, esot līdzās Artai Melnalksnei, kas bija viņai ne tikai deju, bet arī dažbrīd arī dzīves skolotāja.

2013.gads Teikas dejotāju dzīvēs ienes lielas pārmaiņas. Tad arī kļūst skaidrs, ka „Skabardzēnu” vadītāja turpmāk būs Arta. Un arī „Zalktī” Arta no dejotājas kļūst par brīnišķīgu kolēģi, kas vienmēr zina, kad jāpieliek plecs atbalstam vai jāpasaka: „Neuztraucies, to izdarīšu es!”

Bet lielajā deju ģimenē Arta jau sen vairs nav tikai dejotāja vai skolotāja. Viņa ir brīnišķīgs draugs, ar kuru kopā var kalnus gāzt, runāt par dzīvi līdz rīta gaismai, dziedāt autobusā visu ceļu vai ballēties līdz pēdējam akordam, lai gan arī mūzikas izslēgšana vēl nenozīmē ballītes beigas, jo tad Arta sēžas pie klavierēm un atskan „Kaija”.

Gan mīlestība, gan darbs ar dejotājiem modina Artā radošo dzirksti, jo top jaunas dejas, ko novērtē dejas eksperti, bet būtiskākais novērtējums Artai ir, ka tās iemīļo dejotāji. Arta ir ieņemusi būtisku lomu Latvijas deju pasaulē. Viņas viedoklī ieklausās, viņu respektē un piedāvā arvien jaunus izaicinājumus, ko Arta labprāt pieņem, jo deja taču ir viņas dzīves lielais mērķis. 2016.gadā par īstenību kļūst vēl viens klusais sapnis – Arta kāpj Deju svētku virsvadītāju tribīnē. Artai arī tur darbs iet no rokas. Satraukumu, pat ja tāds ir, nemana, deju raksti savijas kopā un brīnums ir noticis. Dejotāji ir gandarīti, Arta ir laimīga.

Un visu šo laiku laimīgs ir „Zalktis”, jo krustcelēs notikusī sastapšanās ir mīlestības, radošu meklējumu un atradumu, savstarpējas sapratnes, biedriskuma un absolūtas harmonijas svētīta.