Arta Melnalksne

Arta Melnalksne

Latviešu horeogrāfe un dejas pedagoģe. Vairākkārtēja Deju svētku virsvadītāja.
Deju kolektīvu "Zalktis" un "Skabardzēni" dibinātāja un mākslinieciskā vadītāja

 


1986.gadā tolaik Rīgas 36.vidusskolas durvis ver jauna meitene vārdā Arta, kuru vada milzīga mīlestība pret latviešu deju un nelokāma pārliecība, ka spēs „pat lāci iemācīt dejot”. Tas viņai izdodas, viņa sapulcē ap sevi skolēnu bariņu, māca bērnus dejot un māca svētkus svinēt, pulcējot tos pie sevis mazajā komunālā dzīvokļa istabiņā, lai kopīgi lasītu dzeju, dziedātu, zīmētu, lai veidotu īpašo kolektīva piederības sajūtu. Bērni mācās pateikt paldies saviem vecākiem ar koncertiem un īpaši gatavotiem apsveikumiem, mācās uzņemties atbildību par sevi un saviem deju biedriem. Šādi sākās Arta lielā deju ģimene, kura ar katru gadu aug tikai lielāka un stiprāka, jo ikvienam, kurš kaut reizi ir piederējis šai ģimenei, tur arī paliek, paliek Artas plašajā sirdī uz mūžu.


Tā Arta kļūst par ikviena sava dejotāja „otro mammu”. Tomēr arī viņai bija vēlme sevi pierādīt ne tikai savējiem, bet arī ārpus savas deju ģimenes. Arta, soli pa soli dodoties pa dejas ceļu, rod vietu Latvijas deju mākslas pasaulē. Top neskaitāmas dejas, teju pie četriem simtiem, ko talantīgā horeogrāfe savij vairāk kā 20 deju uzvedumos. Te ir svarīgas latviskās dzīves ziņas -  gan mīlestība uz Dieviņu, gan cilvēkmīlestība, savas Tēvzemes mīlestība, kur neiztrūkstošs ir dzirkstošs humors un patiesas emocijas, kas atspoguļojas ikkatra dejotāja acīs.


Lai gan darbs ir uzsākts salīdzinoši nesen, 1993.gadā ir pirmās atzinības – divas dejas tiek prēmētas Jaunrades deju skatēs. Un nu maisam gals ir vaļā – atzinības seko cita citai. Taču tās nekļūst par pašmērķi – joprojām svarīgāka ir dzīves svinēšana un mīlestība pret deju. Tomēr Arta ir pamanīta. 

1998.gadā viņai pirmo reiz kļūt par Deju svētku virsvadītāju, viņai uztic absolūti unikālu uzdevumu, jo top Deju svētku programma „Solis laikā” kā alternatīva dejas izpausme jau tradicionālajiem svētku koncertiem. Arta veido vienu no šī lielkoncerta daļām – „Es nemiršu šai zemē”. Un tad svētki seko cits citam – gan skolu jaunatnes, gan Vispārējie Dziesmu un deju svētki. Tāpat dažādi festivāli, 
meistarklases. Artu respektē, viņā ieklausās, no viņas mācās. Viņas deju sirds ir aptvērusi visu Latviju. Visus, kam tuva deja, folklora un latvietība.

Taču vislabāk Arta jūtas kopā ar savējiem, kur viņu saprot un atbalsta, kur kopā ar dejotājiem top jaunas un jaunas dejas. Šajā radošajā laboratorijā dzimst dejas un lieli plāni, te valda īsta mīlestība pret deju un vienam pret otru.

Arta, pati būdama izcila horeogrāfe un deju skolotāja, ir spējusi iedvesmot vairākus savus dejotājus izvēlēties dejas ceļu par savu. Viņa ir parādījusi, ka deja nav soļu virknējums, kas izpildāms noteiktos zīmējumos. Deja – tas pirmkārt ir stāsts, bet kustība ir tikai izteiksmes līdzeklis. Un šobrīd ar prieku jāatzīst, ka Artas radošais gars ir radis turpinājumu savos audzēkņos.


Tā kā Artas sirdī ir vieta katram dejotājam, arī katrs dejotājs sirdī ir ieslēdzis savu DEJU SKOLOTĀJU – daudziem pirmo un vienīgo. 
Dejotāji par savu Artu saka tā:

„Pati būdama cilvēks, kurš pildīts ar nebeidzamu mīlestību, Arta  arī mums mācīja mīlēt. 
Mīlēt sevi, vienam otru, deju. Artas dejotāju savstarpējā mīlestība un patiesie acu skatieni ir viņas doti, mācīti un radīti.” (Elīna Lejiņa)

„Ilgi domāju un tomēr nevaru atbildēt, kas ir tas, kāpēc tik ilgi dejoju „Zalktī”, - vai tā ir mīlestība uz latviešu deju un iespēja, kaut ko vairāk uzzināt par savu senču tradīcijām, vai tomēr Artas spēcīgā personība, kas piesaistīja un savā veidā vairs nelaiž vaļā.” (Kristīne Zdanovska)


„Atceros, ka reiz gribēju “nošļūkt” no mēģinājuma, jo sāpēja galva. Tad nu taisīju tik raižpilnu seju, cik vien iespējams. Arta tikai noteica: “Nekas, izdejosi tās sāpes!” Un viņa nemeloja. Mēģinājuma beigās aptvēru, ka galvas sāpes kā ar roku noņemtas. Lūk, to arī man nozīmē latviešu tautas deja - tā ir mana absolūtā ikdienas terapija, tā ir mana iespēja iepazīt vienu no mūsu tautas skaistākajām šķautnēm. Es bez dejas vairs nevaru nu nekādi, un tas galvenokārt pateicoties mūsu deju skolotājai Artai.” (Līga Putniņa)

„Arta ir iemācījusi gan deju soļus, gan  mīlestību uz savu valsti un lietām, kas liekas tik pašsaprotamas. Ir izdejotas sajūtas, kas mums ir apkārt ik dienas, taču, kurām tā arī nav laika ļauties - rīta rasa, pērkona negaiss, mīļotā apskāvienu sniegtā drošība. Arta savu mīlestību uz deju ir ielikusi šūpulī arī manam dēlam, kuram dejošana ir ļoti svarīga un tuva.” (Dace Radziņa)



„Zalkša” vislielākā vērtība ir un paliek tā radītāja un iedvesmotāja joprojām – mūsu Arta. Cilvēks, kurš visu laiku ir klātesošs savos dejotājos. Izcila horeogrāfe un deju skolotāja. Tas, ko mēs šodien visi kopā varam, ir Artas nopelns. Viņa mācīja mums deju izdzīvot, izstāstīt, uzzīmēt gluži kā gleznu. Tā Arta radīja dejas un tā viņa mācīja dejotājus - mīlot. Tieši mīlestība ir visprecīzākais vārds, kas raksturo Artas mijiedarbību ar pasauli. Viņa mīlēja pati un iedvesa šīs jūtas savos dejotājos. Pie Artas katrs bija mīlēts, pat vislielākais blēņdaris. Un Arta iemācīja mīlestību pret visu, kas mums apkārt – pret deju un vienam pret otru. Viņa mūs mācīja mīlēt savu dzimteni un lepoties ar latvietību, cienīt savas tautas tradīciju. No Arta mācījāmies mīlēt dzīvi un dzīvot to pilnasinīgi.

Tik pamatīgs ir Artas veiktais darbs, ka tam būs turpināties ikvienā dejotājā  - no vismazākā līdz pašam lielākajam.